Autore : Megana Elizabete Brunnere
written/meghan_brunner/06_
Visas ?ai stāstā atainotās personas ir ? Walt Disney korporācija, un ir ?eit lietotas bez vi?u at?aujas. ?is stāsts ir ori?ināls darbs; jums ir tiesības to brīvi izplatīt, bet ne pārveidot, un, lūdzu, pieminiet mani kā autori.
Visas personas un notikumi ?ajā stāstā ir pilnīgi izdomāti, bet tikai tiem, kam ir ierobe?ota iztēle. Sirsnīgs paldies tiek izteikts D?efam Pīrsam, oficiālajam WTFB-APA redaktoram, par at?auju lietot vi?a teoriju par ?ipa un Deila vārdu izcelsmi.

"Kurp dodies, Deil?" Gad?ita uzsauca, kad vi?as draugs pagāja garām vi?as darbnīcas pusatvērtajām durvīm.

"A? Man palika garlaicīgi, un es nolēmu mazliet pasaimniekot virtuvē, Pagatavot nelielas interesantas vakari?as."

*Deils? Un virtuvē?! Tas o? pēc lielām nepatik?anām. Labāk paturēt vi?u acīs, lai nenotiek kas ?auns.* "Nebūs iebildumu, ja es arī pievieno?os? Es te esmu nostrādājusi visu rīta cēlienu. Neliela pārmai?a arī man nenāks par ?aunu."

"Protams, ja tu vēlies."

"Ko mēs gatavosim?" Gad?ita painteresējās, pūloties izklausīties bezrūpīga, kamēr vi?i divatā so?oja lejup pa gaiteni.

"Ak, es vēl nezinu. Dro?i vien, ka vakari?as."

*Ups...* "Un ko precīzāk?"

Tobrīd vi?i jau bija aizvēru?i un aizbultēju?i aiz sevis virtuves durvis. "Es vēl nezinu, bet tur nebūs nekas no siera. Rokijs to piebā? katram ēdienam!"

"Kā es tevi saprotu!" *Kaut ko vienkār?u, kaut ko vienkār?u...* "Kā būtu ar spagetti?"

"Labi. Tu sāc, bet es pa?em?u Kokakolu no ledusskapja."

"Labi," Gad?ita piekrita un sāka vākt kopā nepiecie?amos katlus un pannas.

"Galvu aug?ā!" Deils iesaucās, kad ledus kubiki nobira uz grīdas un aizslīdēja uz visām pusēm. Vi?? metās tos lasīt aug?ā, pirms vēl tiem rastos izdevība izkust.

"Kādas gar?as tu vēlies?" vi?? painteresējās.

"Vienalga," Gad?ita izklaidīgi atbildēja. "Man tās visas liekas vienlīdzīgas."

"Gravitācija ?odien laikam ir īpa?i stipra," Deils izdvesa kad sodasūdens bund?a izslīdēja no vi?a ?epām un novēlās uz grīdas. "Labs ir, viena Kolas bund?a iet gaisā!" Vi?? iespieda bund?as mēlīti. Saturs ar varenu straumi pār??āca pār virtuves griestiem un nolija atpaka? pār pavāriem. "Es nedomāju tik burtiski...!"

"Jau!" Gad?ita iespiedzās un apcirtās pret Deilu. "Nu, nekas." Vi?a nopūtās, apspie?ot dusmu izvirdumu. "Mēs to visu satīrīsim vēlāk. Es esmu pārliecināta, ka mēs vēl sastrādāsim druskas un graba?as, pirms beigsim gatavot. Vienkār?i pa?em jaunu bund?u." vi?a jautri pasmaidīja, pa?emot pusfabrikāta mērces kārbu no bufetes.

Protams, spagetti mērces ra?otāji, tāpat kā sodasūdens ra?otāji, neviens negatavoja grauzēju lieluma porcijas. Reind?eri tomēr jau sen bija nolēmu?i, ka vi?u izmērs nevar būt par ??ērsli tam lai neizmantotu iepriek?sagatavota ēdiena priek?rocības. Vi?i vienkār?i iegādājās "izmē?inājuma porciju" un novietoja to Gad?itas īpa?i izprojektētajās saldējamās kārbās. Tam bija arī savi trūkumi; pirmkārt, pat no "izmē?inājuma porcijas" vienmēr sanāca tik daudz kā, kas nu kuro reizi bija iegādāts, ka uz beigām Reind?eriem tas jau bija noriebies līdz ūkai pirms tika galīgi likvidēts. Arī atrast telpas tik daudzām kārbām nebija nemaz tik vienkār?i.

Rokijs arī nebija visai apmierināts ar ?o iepriek?sagatavoto ēdienu tā vietā lai visu gatavotu pa?i saviem spēkiem, ta?u pārējie vi?u pārliecināja, ka tad kad vi?i noguru?i atgriezās mājās pēc kārtējās lietas izmeklē?anas, daudz vienkār?āk ir iemest katlā gatavus produktus un pielaist uguni. Vi?i gan nebija minēju?i argumentu, ka tad, kad vi?i bija noguru?i pēc grūta darba, vi?i vēlējās būt dro?i ka ēdiens būs baudāms.

Kad Gad?ita pabeidza ieliet podā mērci un pēc tam iebērt ūdenī makaronus, Deils beidzot bija sagatavojis kolas bund?as. "Lūdzu, te būs." Vi?? nolika glāzes uz galda.

"Paldies." Gad?ita nolika mērces katli?u uz plīts blakus lielam tuk?am katlam un ieslēdza sildī?anu. "Kā būtu, ja mēs izgatavotu kādus saldumus (taffy)?"

"Lieliski."

Vi?i abi ?ērās pie garlaicīgās saldumu gatavo?anas; kad produkts jau bija iepildīts spiedienkatlā, Gad?ita pasniedzās pie regulatora.

"Lūdzu ?auj man to ieregulēt!" Deils lūdzās, izmantojot pret vi?u savu labāko noklīdu?a kucēna acu skatienu.

"Protams, kāpēc gan ne," vi?a atbildēja, pūloties pārliecināt sevi, ka tur nav nekā kas varētu noiet greizi. "Tikai -"

"Es zinu," vi?? steidzās vi?u nomierināt, pagrie?ot rādītāju tikai nedaudz, pirms ieklausoties. "Kas tas par troksni?"

"Kāds troksnis?"

"Nu, tas kas izklausās pēc ??āk?anas?"

"Es nezinu, bet mana mērce vēl joprojām ir auksta!"

"Ak nē!" Deils iesmējās, pagrie?ot spiedienkatla regulātoru tik tālu, cik vien skala to ?āva, pirms mesties pie plīts, atslēgt siltumu un no?emt no virsmas tuk?o podu. No tā pacēlās gaisā garai?i. "Apsveicu, Gad?it. Tu tikko piededzināji zilu gaisu," vi?? informēja savu partneri, pūloties nesmieties pārāk ska?i.

"Gaisu?" vi?a bezpalīdzīgi pārjautāja.

"Neuz?em to tik nopietni," Deils metās vi?u mierināt. "Es arī to esmu pamanījies."

*Nezin kāpēc es neizjūtu to kā īpa?i mierino?u argumentu,* vi?a nodomāja.

Deila acis ieplētās, kad vi?? paskatījās uz spiedienkatlu, tad atpaka? uz Gad?itu, kas jau bija pagriezusies uz otru pusi un pārvietoja savu mērces katli?u uz sakarsu?ā plītsri??a. Vi?? atkal paskatījās uz pa?darināto aparātu. Kaut kas te vairs nebija kārtībā. Vi?? neatcerējās, ka kādreiz agrāk tas būtu tā trīcējis... "Ups, Gad?it? Gad?it?"

"Ko?"

Nezināma iemesla pēc satraukums Deila balsī nebija piere?istrējies vi?as smadzenēs - vi?a nepapūlējās apgriezties un paskatīties.

"Gad?it!" ?oreiz te bija īpa?a uztraukuma pieska?a.

"Kas ir, Deil? Es mē?inu-" Vi?ai bija tie?i tik daudz laika, lai pagrieztos, un tad ?oks aizstāja vi?as mazliet apvainoto sejas izteiksmi.

BUMMM!

"Fui!" Gad?ita savieba degunu, kad bija paspērusi soli un tikai ar grūtībām varēja atraut kāju no virtuves grīdas. Vi?a pārlaida skatienu ar lipīgo saldumu pie??iestajai virtuvei. "Tas nebūs nekāds joks - dabūt ?ito visu atkal tīru. Ar tevi viss kārtībā, Deil?"

Virs virtuves letes uzmanīgi parādījās ausu pāris, kam sekoja pārējā Deila seja. "Nu, man netrāpīja, ja tas ir tas ko tu domā. Kas būs nākamais? Torte?"

"Labi..." *Deils grib gatavot... Kaut kam ta?u vi?am jāiznāk pareizi, man tikai vi?? jāpieskata.*

Tikmēr D?eks Rokfors un Zippers bija tikko kā atgriezu?ies no siera ku?a sagaidī?anas pilsētas dokos, un atrada ?ipu izlaidu?os uz dzīvojamās istabas dīvāna pār??irstot ārkārtīgi labi nolasītas grāmatas lappuses. Lielajai pelei bija skaidrs, ka tā var būt tikai viena grāmata - 'D?ona Bezila piedzīvojumi'. "Laba grāmata?" vi?? painteresējās, bez īpa?as vajadzības.

"Njā," vi?u vadonis neapzināti atbildēja.

"Un kur ir pārējie?"

"Kaut kad ap asto?iem, es domāju," ?ips atbildēja, nepace?ot galvu no grāmatas.

"Ap asto?iem?" Zippers atkārtoja, nesapra?anā atskatoties uz savu labāko draugu. Austrālietis varēja tikai paraustīt plecus. Dabūt apzinātu atbildi no detektīva, kad vi?? bija iegrimis savas mī?ākās grāmatas lasī?anā, bija tik pat neiespējami, kā Rokijam atteikties no siera; nekas, varbūt vienīgi iz?emot atombumbas sprādzienu, nespētu izvilkt ?ipu ārā no vi?a fantāzijas pasaules.

"Nu labi, es ie?u pagatavo?u vakari?as, okay?"

"Viens pret desmit." ?ips nomurmināja, nepace?ot degunu.

"Ne 'desmit pret ?etriem'?" Zippers pārjautāja.

Rokijs viltīgi iesmīnējās un ierunājās mazliet ska?ākā balsī nekā parasti, "Zemei uzbruku?i mutanti kāpuri, kas kopā ar duci mūsu lielāko ienaidnieku patlaban stāv mūsu koka pakājē, pieprasot mūsu pado?anos, vai arī vi?i uzspridzinās visu pasauli. Es eju meklēt kosmosa ku?i lai mēs varētu izglābties no ātombumbas, kas ies gaisā pēc pusstundas, labi?"

"Vienalga. Tikai esat dro?i ka būsiet atpaka? uz vakari?ām. Man ??iet, ka Rokijs atkal gatavo to neaprakstāmo strebekli no siera un spe?a, un ja jūs nebūsiet atpaka? laikā, vi?? noliks jūsu porcijas saldētavā. Lai gan tas ??iet neiespējami, sasildīts otrreiz tas dra??is gar?o vēl riebīgāk nekā tikko pagatavots."

Zippers iespurcās, paskatījies uz sava drauga sejas izteiksmi, kad ?ips apklusa un atkal iegrima savā grāmatā, pat nenojausdams, ka vi?a pazi?ojums nonācis nepareizās ausīs.

Pirms apstulbu?ais ?efpavārs paguva pavērt muti, lai pateiktu visu, ko vi?? patlaban domāja, eksplozija satricināja Reind?eru Bāzes koku līdz pat pa?iem sak?u gali?iem.

?ips asi pacēla galvu. Vi?am vajadzēja pāris sekundes, lai aptvertu, kur vi?? atrodas, bet tikko vi?? bija noorientējies, vi?? pārvēlās pār dīvāna mugurpusi un metās skriet uz virtuves pusi, pārējiem diviem minot vi?am uz papē?iem.

Rokijs tomēr nonāca pie mēr?a pirmais un pūlējās atvērt durvis. "Aizslēgtas no iek?puses! Gad?it? Vai tā esi tu?"

Gad?ita pieskrēja pie durvīm. "Ar mums viss kārtībā," vi?a iesaucās.

"Vai tev nevajag palīdzēt?" Rokijs norūpējies sauca pretī.

"Gad?it, es nedomāju, ka mums ir pietieko?i daudz miltu, lai -" Deils sāka runāt, bet tad spēji aprāvās.

Vi?a partnere apgriezās un tā arī sastinga, skatoties uz dīvaino skatu. Deila seja bija pilnīgi balta, iz?emot vi?a tum?i brūnās acis. "Nē, es nedomāju vis, ka mums ir pietieko?i daudz miltu," vi?a pazi?oja, pūloties saglabāt pilnīgi normālu sejas izteiksmi, "ja ?em vērā, ka lielāko da?u no tiem tu valkā kā sejas pūderi!"

"Dārgā? Tu esi dro?a, ka tu nevēlies lai es nāku iek?ā un sniedzu tev palīdzīgu roku?"

"Es nedomāju, ka tev vajadzētu nākt iek?ā," Gad?ita pamāco?i pazi?oja. "Tas var būt bīstami tavai veselībai."

Deils ieskatījās jaunā mirdzo?ā podā un sāka tā smieties, ka novēlās aug?pēdus. Vi?am vajadzēja vismaz piecas minūtes, pirms vi?? atkal spēja runāt.

"Bū?u aizmirsis kādu no tiem ledus kubi?iem," vi?? pūlējās attaisnoties.

"Nu, labāk tomēr sākt gatavot to torti, ja mēs gribam to pabeigt vēl ?odien. Dibentelpā aiz kastes jābūt vēl vienai miltu pakai."

Vi?i sāka lasīt kopā visas nepiecie?amās izejvielas, līdz Deils pavaicāja partnerei, "Gad?it? Kur Rokijs glabā ?ito?"

"Cepampulveri? Hmm... paskaties tai tur plauktā, kādā no bund?ām, es domāju."

"Labi." Ta?u, kad vi?? izcilāja visas bund?as, īstā izrādījās tuk?a. *Nu nekas, receptē bija rakstīts - 'pielikt na?a gali?u cepampulvera', vai tad nu neiztiks arī bez tā* Drosmīgi vi?? devās pēc nāko?ās sastāvda?as.

"Izskatās, ka tas būs viss!" Gad?ita pasmaidīja, ielejot podā tasīti ar olu.

"Lieliski!" Deils pasmīnēja. "K?ūsim bīstami!"

Gad?ita jautājo?i pie??ieba galvu un paskatījās uz vi?u.

"Es ?orīt atkal skatījos 'Tum?os Spārnus'! Tu zini, tas varētu būt tik lieliski, ja mēs būtu komiksu varo?i. ?ips un Deils -"

Izgudrotāja tā arī palika ar pavērtu muti skatoties uz vi?u. Vi?a zināja, ka Deilam bie?i vēj? staigā galvā, bet no tiesas, vai vi?? patiesi būtu tiktāl sajucis ka iedomātos sevi par multeni! "Koo?!"

"Nu, tie pui?i, kuru vārdos mūs nosauca! ?ipa mamma un mana mamma bija labas draudzenes, un vi?ām ?oti patika tās īsās sērijas. Mēs abi piedzimām gandrīz vienā un tai pa?ā laikā, un tā vi?as mūs nosauca par ?ipu un Deilu."

*Vēlāk mēs ar ?ipu par to noteikti parunāsim!* Gad?ita iek?ēji pasmaidīja.

"Lai vai kā, pirmie ?ips un Deils tie?ām zināja kā priecāties. Hei, man radās laba doma! Mēs varētu pārdot mūsu piedzīvojumus Valtam Disnejam!"

Gad?ita nevarēja noturēties nepasmaidījusi, iedomājoties ?ipa reakciju uz Deila pēdējo prāta izgudrojumu. "Tie?i tā. Teiksim, tevi virtuvē!"

"Nē. Tas labākajā gadījumā nonāks kādā fanu ?urnālā."

Gad?ita pacēla vienu uzaci, ta?u nolēma ?aut tam visam tikt aizmirstam, kamēr vi?a uzvilka aizsargbrilles un ieslēdza savu pēdējo izgudrojumu - lieljaudas mikseri. Ta?u visas domas par burunduku līdziniekiem pazuda no vi?as prāta divas sekundes vēlāk, kad tortes mīkla pa??īda uz visām pusēm. Deils iebrēcās un novēlās zemē virtuves letes aizsegā.

"Gad?it! Izslēdz!" vi?? iesaucās.

"Es nevaru! Tas iesprūda!"

Klauvējiens pie durvīm.

"Dārgā?" Rokijs iesaucās.

"Gad?it? Deil?" Zippers brīnījās.

"Ko jūs tur darāt?" ?ips pieprasīja.

"Neko!" abi pavāri nevainīgi korī atbildēja.

"Izslēdz to briesmoni, kamēr mums vēl ir palicis mazliet mīklas!" Deils ie??ācās, cerot ka ārpusē eso?ie vi?u neizdzirdēs.

"Kas tur pie jums notiek?" no durvju otrās puses pieprasīja trīs satrauktas balsis.

"Nekas tāds ko jūs vēlētos zināt!" Deils vi?iem pazi?oja, un tad apcirtās pret pelīti. "Izslēdz ta?u!"

"Es nevaru atlaist rokas! Ja es to darī?u, tas te visu iz??aidīs!"

"It kā viss jau tāpat nebūtu iz??aidīts," Deils nomurmināja.

"Vienīgais ko tu vari darīt, ir izraut slēdzi no kontakta!"

Izmantojot paplāti kā vairogu un aizsedzoties aiz tās, Deils piek?uva miksera dak?i?ai un varonīgi izrāva to no kontakta. Mikseris iegārdzās un apklusa.

Gad?ita notrausa savus pēk??i par brūniem k?uvu?os matus no sejas. "Uff! ??iet, ka ?ai mikserī vēl ir paliku?as pāris k?ūdas..."

"Tur es tev piekrītu. Tu nejokoji, kad teici, kas tas ir lieljaudīgs!"

Gad?ita pie??ieba krietni patuk?oto b?odu. "Hmm. Te vēl ir palicis pietieko?i lai sanāktu nelielai tortei, varbūt ne tik lielai, kā teikts receptē."

"Būs labi," Deils piekrita, kamēr vi?a partnere uzlēja masu uz pannas un ie?āva cepe?krāsnī.

"Man liekas, man vajadzēs doties pēc pāris vecām lupatām, lai sāktu te visu satīrīt," Gad?ita nopūtās.

"Tādā izskatā?!" Deils satvēra vi?as roku. "Gad?it, tu ta?u vairāk neesi pat blondīne!"

*Tas nav godīgi... Deils izskatās tikpat labi kā vienmēr - varbūt tikai mazliet apputējis ar miltiem - bet es esmu no??iedusies no galvas līdz kājām! Saldumi, mīkla...* vi?a klusi saviebās.

"Tur var līdzēt tikai viena lieta!"

"Ko?" Vi?as vēderā piepe?i parādījās tāds dīvains tuk?ums.

Atbildei, Deils satvēra izlietnes ūdens padeves cauruli, notēmēja, un ieslēdza ūdens padevi.

Gad?ita iespiedzās, sagrābstīja nedaudz mīklas no sienas un ar ievingrinātu roku ietrieca Deilam sejā.

Mazliet pārsteigts, Deils izslēdza ūdens padevi. Mirklī aizmirsis visas domas par satīrī?anu, burunduks atbildēja ar to pa?u, un drīz vien vi?i abi vairāk atgādināja mīklas figūri?as, nekā pūkainus zvēri?us. Tas būtu varējis vilkties ilgāk, ja vien cepe?krāsns taimera pīkstē?ana nepārtrauktu vi?u izpriecu.

"Zini," Gad?ita klusi nomurmināja, izvelkot paplāti ar gatavo 'produktu', "Es zinu, ka mēs nesākām cep?anu ar to mīklas daudzumu, ar ko mums būtu vajadzējis sākt, bet torte pat attāli neatgādina attēlu no recep?u grāmatas... Deil, tu esi dro?s, ka tu neko neaizmirsi pielikt?"

"Nē. Es pieliku visu, ko tu liki. Nu... Iz?emot vienu..." vi?? atzinās, norādot uz pavārgrāmatu. "Cepamo pulveri... Rokijam tā vairs nebija, tā ka es nolēmu tālāk nemeklēt. Bet tas bija nepiecie?ams tik nedaudz... Es nedomāju, ka tas kaut ko mainīs, ja es to izlaidī?u..."

Gad?ita mē?ināja nogriezt 'tortei' stūri, ta?u tas vi?ai neizdevās. Nopūtusies, vi?a pagriezās pret burunduku. "Cepampulveris, Deil, ir tas, kas liek mīklai izcelties. Tā kā tu to nepieliki, torte neizcēlās, un tagad tā ir tik cieta, ka to pat ar nazi vairs nevar sagriezt."

"Labi, viss, kas ir palicis, ir cepumi. Es tūlīt sameklē?u recepti. Rokijs saka, ka to neviens nevar sagatavot nepareizi."

"Es par to nebūtu tik dro?a..."

Deils lasīja kopā nepiecie?amās izejvielas, kamēr Gad?ita starp grauti?a paliekām meklēja kādu tīru paplāti. Tad burunduks pagriezās pret pelīti. "Klausies, kas jādara tad, kad viss ir sabērts iek?ā?"

"O nē! Deil, vai tu nevarēji izlasīt recepti līdz galam?! Visu - pat ?okolādes sausi?us! - tu esi iebēris vienā katlā!"

"Vai tad man nevajadzēja?"

"Nē! Man liekas, vienīgais, kas tev ir atlicis, ir mē?ināt to visu izmaisīt..."

"Labi."

Abi atgriezās pie savām nodarbībām. Ska?? krak??is tikai mazliet apsteidza nopūtu "Ups! Nu labi..."

"Ups kas?" Gad?ita apcirtās īstā brīdī lai izvairītos no kaut kā, ko Deils pārlidināja pār plecu. "Tu nolauzi koka karoti?! Paskaties, cik resna tā ir!"

"Es nedomāju, ka tā tik viegli pārlūzīs!"

"Nu labi. Pamē?ini manu mikseri. Tam vajadzētu- Izlietne pārplūst!" Vienā elpas vilcienā Gad?ita bija pie tās, izslēdza ūdens padevi un pagrūda palielu katlu zem ūdenskrituma.

"Es satīrī?u," Deils piedāvājās. "Varbūt tu vēl vari izglābt cepumus."

Gad?ita iesprauda mikserī mīcītājus un ieslēdza strāvu. Jaudīgais izgudrojums, kas smiedamies bija iz??aidījis tortes mīklu pa visu virtuvi, kapitulēja Deila cepumu mīklas priek?ā. Mīcītāji saliecās, un no korpusa pacēlās dūmi. Gad?ita ātri izrāva vadu no kontakta.

Abi pavāri palika ar pavērtām mutēm skatoties uz Deila radīto brīnumu.

"Vai kaut kur tuvumā ir toksisko atkritumu izgāztuve?" vi?? vāji izdvesa.

"Kad būs vakari?as?" no otras durvju puses pieprasīja Rokija balss. "Mēs te mirstam badā!"

Deils un Gad?ita izplūda smieklu lēkmē.

"Es baidos, ka vakari?as mazliet nokavēsies," Gad?ita izdvesa, atspiedusies pret durvīm.

"Vau!"

"Vau kas?!" izgudrotāja painteresējās, pilnīgi attaisnojami jūtoties vēl nelaimīgāk.

Deils norādīja uz ledusskapi, pie kura sānu sienas bija pielipu?i makaroni - pie tam perfektā poda formā. "Spagetti ir gatavi."

"Tāpat kā mērce! Tā iet pāri malām!" Vi?a metās uz priek?u, lai pūlētos novērst pēdējo katastrofu.

Deils sāniski pietuvojās durvīm. "Ko jūs, pui?i, domājiet par zemesriekstu sviesta un ievārījuma maizītēm, salātiem un pankūkām (instant brownies)?"

"Nav nekādas vainas," ?ips atbildēja.

"Hei, Deil! Vai jūs tik ilgi cepat vienkār?as pankūkas?" Rokijs izklausījās neticīgs.

"Uf... nē, mēs... uf... tas ir... uf..."

"Mēs izmantojam savu rado?o iztēli," Gad?ita ska?i pa?ukstēja, pūloties atdalīt makaronus no ledusskapja.

"Izmantojam savu rado?o iztēli," vi?? pa?pārliecināti atkārtoja un aizgriezās no durvīm, tikai pēc laba brī?a aptverot, ko īsti vi?? bija pateicis. "Izmantojam savu rado?o iztēli?"

Gad?ita nopūtās, atspiedās ar vienu kāju pret ledusskapja durvīm un atliecās ar visu svaru. "Vai tev ir kāda labāka ideja? Kāpēc tu prasīji, vai vi?i vēlas zemesriekstu sviesta un d?ema sviestmaizes? Mani spagetti ir labi!" *Vai vismaz tie būtu biju?i labi, ja es nebūtu bijusi tik aiz?emta glābjot mūs visus no tā lai tu te visu nesagrautu, ka pavisam par tiem aizmirsu!*

Deils sarauca uzacis, pārgāja pāri istabai un stipri iesita pa makaronu klusi. Tie nolīgojās, ta?u palika tur pat vien karājamies. Deilam radās jauna ideja - vi?? atspērās un uzrāpās uz klu?a jāteniski. Tas pat neizliecās. "Domā, ka ?ito ēst būtu laba ideja?" vi?s noprasīja, no sava sēdek?a norādot uz nomelnēju?o mērces podu. "Makaroni dro?i vien gar?os līdzīgi riepu gumijai, un tas, kas palicis pāri no mērces, vēl nav zinātniski klasificēts. Zemesriekstu sviesta un d?ema maizītes un salāti neprasa gatavo?anu, un pankūkas pat es varu izcept."

"Tu esi dro?s, ka tā ir laba ideja?"

"Kas tad var būt vienkār?āk? Tu ieber b?odā pulveri un ūdeni, sajauc tos, un tad cep. Tur nav iespējams kaut ko sajaukt."

"Nu labi. Es ?er?os pie pankūkām, tu sāc griezt salātus." *Pat Deils nevarētu sabojāt salātus.*

Pagāja veselas piecas miera un klusuma pilnas minūtes, pirms Deils bija pabeidzis griezt salātus. Nolicis metāla b?odu uz tuvākās brīvās vietas - elektriskās plīts virsmas - vi?? devās uz noliktavu, lai iz?emtu d?ema kārbi?u no plaukta. Uz vēl pāris minūtēm vi?u aiz?ēma sviestmai?u grie?ana, smērē?ana un apzie?ana.

Gad?ita, pilnīgi pārliecināta, ka beidzot viss rit kā nākas, pabeidza savu gatavojumu un devās pie plīts, lai ie?autu to cepe?krāsnī. Nāko?ajā mirklī vi?a izdvesa aiz??augtu kliedzienu, kam tūlīt sekoja slāpēti smiekli. Tad ieslēdzās vi?as prāta racionālā da?a, vi?a nolika vēl neuzceptās pankūkas kopā ar visu paplāti uz virtuves galda un izslēdza krāsni, pirms pa?emt virtuves cimdus un nocelt no plītsvirsmas mazliet apsvilu?o b?odu.

"Kas noticis?" Deils noprasīja, pagrie?oties pret vi?u, joprojām turot savās ?epās maizes ??ēli un nazi.

"Deil," vi?a pazi?oja no smiekliem trīco?ā balsī, ko vi?a atsacījās laist garām savai savaldībai, "?odien mēs piededzinājām gaisu, piebeidzām torti, salauzām lielo koka karoti un manu mikseri. Mēs izdekorējām virtuvi ar sodas ūdeni, saldo sacepumu, tortes mīklu, spagetti mērci un makaroniem. Bet ?is - es vairs nevaru! - ?is ir kro?a numurs!"

"Kas tad?"

Vi?a lepni pasniedza Deilam b?odu ar savītu?ajām un mazliet apmelnēju?ajām dārze?u salātu mirstīgajām atliekām. "Tu sadedzināji salātus."

"Kā tad es to varēju izdarīt!?"

"Es nezinu. Man ??iet, kad tu liki tos uz plīts, tu būsi nejau?i pagriezis siltuma regulatoru ieslēgtā stāvoklī."

"Nu, rādās, ka mums būs jāiztiek ar maizītēm un pankūkām vien. Tiksi no tā va?ā?" Vi?? pūlējās turēties cienījami, it kā tā būtu parasta k?ūda.

"Protams. Es tos izmetī?u," Gad?ita piedāvājās.

Deils tikmēr nolēma palīdzēt vi?ai ar pankūkām, ie?aujot tās cepe?krāsnī. *Tā mīkla ir pārāk bieza.* Bez liekas apdomā?anas vi?? izlēja pār to savas kokakolas dzēriena pārpalikumu, ar karoti samaisīja un ie?āva krāsnī. *Grāmatā teikts - divdesmit minūtes. Nedomāju, ka mūsu Siu indiā?u cilts aplencēji būs gatavi gaidīt tik ilgi! Es to ieslēg?u uz desmit minūtēm, bet divtik karstā temperatūrā!*

Desmit minūtes vēlāk sviestmaises bija pabeigtas, un ieskanējās cepe?krāsns taimers. "Te kaut kas nav kārtībā," Gad?ita sarauca seju. "Vēl nevar būt pagāju?as veselas divdesmit minūtes!"

"Protams, nē!" Deils vai staroja no lepnuma. "Es to ieslēdzu divkār?ā karstumā. Mīkla bija arī ?oti bieza, tāpēc es to mazliet at??aidīju."

Gad?itas sirds sa??uka, vēl pirms vi?a atvēra cepe?krāsni, ta?u pēdējās cerības izgaisa tad, kad vi?a izvilka no dūmiem pilnās ceptuves paplāti ar melno burbu?ojo?o masu. "Man liekas, ?im brīnumam labāk jāseko kūkai un cepumiem." Vi?a pūlējās neizklausīties pārāk satriekta. Paskatījusies uz savu kaujā smagi cietu?o partneri, tad pati uz sevi, vi?a piebilda, "Es domāju, ka es esmu vēl tra?iskāks gadījums nekā tu. Pamē?ini satīrīt sevi pie izlietnes, kamēr es do?os uz du?u."

"Kā tu tiksi ārā tā, lai pārējie tevi nepamana? Varu derēt, ka vi?i apmetu?ies indiā?u nometnē ārpus virtuves durvīm!"

"Es vienkār?i izrāp?os pa logu. Atpaka?ce?ā pa?er?u arī tev tīru kreklu."

"Kas notiks, ja kāds tevi ārpusē ieraudzīs?"

"Kādas ir izredzes, ka kāds mani atpazīs?" To pazi?ojusi, vi?a atlauza logu un izrāpās ārpusē.

Pusstundu vēlāk Deils lepni izso?oja pa virtuves durvīm ar pilnu paplāti ar zemesriekstu sviesta un ave?u d?ema maizī?u, Gad?itai vi?am sekojot cie?i aiz muguras un tūlīt aizcērtot durvis. Pie galda Gad?ita bija vienīgā, kura alkatīgi neuzklupa pārtikai. Vi?a vienkār?i tur sēdēja, skatoties uz ēdienu, it kā vi?a vēlētos vai nu smieties vai raudāt, bet nekādi nevarētu iz??irties. Kamēr Deils gari un pla?i stāstīja, cik lieliski viss noticis, vi?a domāja par haosu, kas vi?us gaidīja aiz aizvērtajām durvīm. Tikai iedomā?anās vien par to, kas vi?us sagaidīja, padarīja vi?u galīgi noguru?u. Viena vienīga doma griezās vi?as prātā. *Ledus un sodasūdens... tas būs bijis likte?a brīdinājums. Un pēc tam tas sacepums. Mums vajadzēja mest mieru, kamēr mums vēl bija kur atkāpties.*

"Vai tu jūties labi?" ?ips negaidot iesaucās, satverot vi?as roku savējā. "Ak dievs, tu ta?u esi galīgi auksta!"

"Drud?a nav," Rokfors nomurmināja, piespiedis roku vi?as pierei. "Tomēr tev labāk doties uz gultu."

*Tas ir viss, ko es tagad vēlētos!* "Bet virtuve..."

"Viss būs labi, dārgā. Es to sakārto?u tavā vietā. Bet tu ej un atpūties, labi?"

Vi?a iekoda apak?lūpā lai atturētos no smaida. Nabaga Rokijs. Vi?? pat neapzinājās, uz ko piesakās. Vi?am nebija ne mazākās nojausmas... "Tas nekas. Es labāk ie?u un sāk?u strādāt." Vi?a pūlējās nejusties tā, it kā dotos uz e?afotu, kur vi?u gaida pe?uslazds-giljotīna, kad vi?a aizvilkās uz virtuvi un rūpīgi aizvēra aiz sevis durvis. Vi?a labu brīdi skatījās uz posta?u visapkārt, nezinot no kura gala ?erties tai klāt. *Te būs vēl viens likums tavā sarakstā, ?ip: Nekad Nelaid Deilu Virtuvē!* vi?a domās iesaucās. "Ak, Rokij! Es nekad vairs ne?ēlo?os par tavu gatavo?anas mākslu!"